Par Ernesta depresiju, tās cēloņiem, par miroņiem un par dzeju, un ņīgsti.

Gustavs Grasis September 19 at 10:03pm

Ar dienu pēc dienas un caur neskaitāmām naktīm, pēc 5 pilnām mēness fāzēm un četrreiz tik nedēļām, kuces dēla J. Enzelīna mazmazmazdēlam Ernestam kājas stiga nelaimēs un bēdās kā purvos, tā dubļos, un tika gar vaigu skrējušas tik daudz asaras, cik uz Grēku Plūdiem tika lijis.

“Ka tevi ņīgsts parauj!”
elsās bļāva Ernests, tikko uztrūcies no sirdi plosoša un neatstāstāma murga.
“Šīs bābas un raganas! Grezeles! Lai tām žults krūtīs un liktenis aptumšojas, nāvi tām! Kāds negods un kauns! Un es… Kāpēc es?… Skaistākais no daiļajiem, gudrākais no viedajiem. Liktenis lēma, es veicu. Visu vārdu vārdu radīju, pasaulē to laidu, vietu tam leksikā ierādīju, ļaudīm saprasties palīdzēju un jaunas vēsmas mūsu valodā iekrāsoju, bagātāku to padarīju! Bet šīs nepateicīgās…”

Kas tam par iemeslu, šīm elsām, šij vaidēšanai un šij salauztajai sirdij, to zināja pats Velns tikpat labi, cik es un vēl dažas zināmas personas:
Tikko kā izgudrojis latviešu valodas visgalveno vārdu “ŅĪGSTS”, Ernests devās uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, lai tur esošajiem latviešu valodas sexpertiem pavēstītu par savu atklājumu, kas nestu gan laimi, gan labklājību kā Latvijas valstij un tautai, tā arī visiem Latvijas draugiem, kā piemēram, Igaunijai, Krievijai, Īrijai, Ziemeļpolam un Čīlei, kas visi ir Latvijas galvenākie draugi, nemaz nerunājot par Vatikānu.
Taču latviešu valodas sexpertiem Ernesta inovācija un neticamais kreatīvisms, kas virda un plūda no tā sensuālā un rezervētā gara, nebija pa prātam. Šīs tantiņas un večuki, ar doktora grādu labajā rokā, ābeci kreisajā rokā un ar smadzenēm ne galvā, bet gan “zināmā vietā”, teica:

“Nu moins, vot i izobreķaķeļniks, ne?” A što on tam dumajet? Ar kuru galu ti dumaješ, a? Pričom tam, mūsu valodā, nahuj, drazas, a? Mes s načalam tev mamu v pakaļā izrausim, tad babačku mutē izdrillesim, tad suni dsivu abraksim un pets tam atragsim un ispisīsim un aizragsim, jesļi tu te tādas muļķības buģeš te gvelzt, ladņinka?”

Ernestam sirds tika salauzta.

Bija šodiena, kad J. Enzelīna mazmazmazdēls Ernests bija izgājis no mājas, lai vērotu gājputnus dodamies uz dienvidiem, un liriskā manierē, kas tā arī mācītiem vīriem ar dižciltīgām asinīm un brīnišķi daiļu garu pienākas, viņš, nomāktības ietekmēts, rudens valdzināts un neveiksmes satriekts, atzinās patiesībai:

Ir rudens iesācies, laikus raibina tas lapas
Un māc debesis, sēj lietu laukos, mežos;
Es domāju par sievietēm, tērpos košos
Par skaistumu dziestošo pēc beigušās gaitas.
Kam spārnus dot ārišķīgajām
Dzērvēm, pūcēm un lakstīgalām,
Kam spalvas krāsot bazdievīgajiem,
Gaiļiem, tītariem un pāviem?

Nāk nāve, vis vienlīdz ātri pelē,
Daiļais dziest un neglītais tāpat.
Jaunam vietu viss visam pasaulē velē,
Lapkritis ir iestājies kad.

Rau, Dievs Tēvs, skati mani!
Mini manu prātu taisni!
Spried manu garu,
Lasi manu dzīves grāmatu!
Gribu savu zārku es ātri.
Ceru, ka tiku dzīvojis labi,
Pēc tava prāta un tavas gribas.

KA TEVI ŅĪGSTS PARAUJ, JOBTVAI.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s