Ernesta sāgas nākošā daļa.

Gustavs Grasis October 6 at 6:13pm Report

Bija vai jau mēnesis, kopš Ernests pirmoreiz dzīvē ieraudzīja sauli un tik pat ilgs laiks bija pagājis, kopš brīža, kad Amors tika tam sirdī iešāvis bultu, saindējot Ernesta dvēseli ar kvēlu jo kvēlu mīlestību.
Ne uz acumirkli, dzīvs vai miris, Ernests nespēja novērsties no liktenīgās meitenes, kad tā bija redzeslokā: vēja pūsmās, viņas zelta pavedieniem līdzīgie mati, kā mierīga mīlas okeāna vilņi šupojās lēnām, mierīgi, ļaudamies kā vasaras vakara vēsmai, tā arī ziemas speldzonim, bet tās acis, kā divas bezgalīgi dziļas un zilas pērles, visur, kur lūkodamās, sēja labestību un laimību, liekot ziediem plaukt un rasai tveicēt. Un viņas āda, ja vien tas nebija zīds, šķita zaigojam maigumā.
Ernests daudz un ilgi domāja un pārdomāja, kā likt meitenei sevi ievērot, līdz nonāca līdz atrisinājumam, bet vai tas līdzē vai grauj – spriediet paši. Atmetis kautrību un plaukstas iesmērējis ar smaržīgu roku krēmu, Ernests rakstīja to, ko vēlāk liktenīgajai aizsūtīja :
________________________
Mana Dārgā, precies ar mani!
Es neko daudz neprotu; ne par paša dzīvi parūpēties, ne naudu pelnīt jēdzu, un vēl esmu diezgan bērnišķīgs, bet apsolu, ka gandrīz vienmēr spēšu būt uzticīgs, varbūt dažreiz pat mīlnieks būšu uzcītīgs.
Es spētu būt ļoti moderns un progresīvs vīrs, es atbalstu dzimumu vienlīdzību, tāpēc no tevis sagaidu, ka Tu, Dārgā, ģērbsies seksīgi, lai man būtu prieks skatīties, kā tu uzmazgā grīdu, berz traukus, darbojies ar putekļsūcēju un taisi man desmaizīti un visu to Tu darīsi itin bieži, tas ir, ikdienas. Un Tev mani jāgrib tad, kad es Tevi gribu.
Un es ceru, ka neizvirzu pārāk augstas prasības, bet latiņa ir tur, kur tā ir, un pāvestam ir labi Romā.
________________________
Pēc nedēļas Ernests savu iekāroto meiteni nejauši satika vienā vietā.
Šādam nejaušam gadījumam, Ernests bija uzrakstījis dzejoli, ko izdevīgā brīdī nolasīt mīļotajai:

Rit laiki, viens otru nomaina kari,
Nāk rīti un saule apmirdz stārķi.
Ir meži, kuros mednieki šauj zaķi,
Bet vienmēr slinki uz tepiķa guļ kaķi,
Un Dievs ir vēlīgs, lai top tā griba,
Lai viss šeit notiek pēc viņa ziņas,
Tā saule nomaina nakti pret dienu,
Tas spīdeklis vienmēr ietur savu takti.
Bet mana sirds pieder tai.

Ir lauki un pļavas tukšas –
Pa tām klejo mana sirds un dvēsele,
Pa mežu brien aļni, skrien turši –
Tur vien sev es rodu mieru, kādu vietu klusu.

Un saule spīd diendienā,
Tai raugos virsū es ikdienā,
Bet acis man ne žilbst, ne deg,
Jo iemīlejies esmu – man tās ir aklas.

Es tik redzu vien tevi, ar taviem matiem,
Tie guļ uz taviem pleciem,
Kā nolauzti saules stari.
Un es redzu tevi sapņos kailu,
Siltu un ļoti neaizsargātu –
Ai, kā man kājstarpē tad kņud.

Nolasījis mīļotajai paša sarakstīto dzejoli, Ernests aiz satraukumu palaida nelielu, bet diezgan izteiksmīgu purkšķi un nedaudz nosmirdēja.
Ernests gaidīja atbildi un sagaidīja, jo viņa dārgā ar ceļgalu tam iesita zināmā vietā, bet uz sejas atstāja sarkanu plaukstas kontūru.
Viss beidzās.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s